Gada kopsavilkums

Izrādās, ka pagājušā gada solījumi bija pavisam piezemēti un lielākā daļa ir izpildīti. Kopumā šis ir bijis diezgan draņķīgs gads, tikai gada nogalē parādījušies kādi cerīgas nākotnes saules stari.
Janvāris – pilnīgi nožēlojamas eksistences mēnesis, kad bija jāraksta MD, ar ko neveicās, bija drausmīgi auksti, darbs bija pretīgs.
Februāris – arī tas pats.
Marts – arī.
Aprīlis – izdevās uz 2 dienām izbēgt, bet kopumā tas pats, studentu konference.
Maijs - aizgāju atvaļinājumā, tā pēdējā dienā pasūtīju savu pretīgo darbu, beidzot iestājās miers, un 2 nedēļās tika uzrakstīts MD.
Jūnijs – brīvība, pārcēlu MD aizstāvēšanu, lai varētu aizbraukt uz brīvprātīgo pasākumu, gandrīz nokavēju lidmašīnu (TOP 1 gada stulbākā lieta), aizbraucu, viss bija forši, ar plusiem un mīnusiem, bet piedzīvojumu netrūka. Aizstāvēju MD, dabūju 10.
Jūlijs – izlaidums, brīvība, bet nedaudz bēdīgi, ka vairs neesmu students. Brīvība beidzās pēc 3 dienām 18. jūlijā, jo tieši tik prasīja jauna darba atrašana. Jauns darbs, labāks.
Augusts – darbs, darbs, kolēģi, darba pasākums – kartingi, uzzinu, ka mani outsourcēs.
Septembris – jauns darbs sākot ar 8. septembri, daudz foršāks, superīgs ofiss, kluss, tīrs mierīgs, viss jauki.
Oktobris – darbā pārmaiņas, pārkārtošanās, pārvākšanās, jauni kolēģi, komandējums.
Novembris – pārmaiņas turpinās, bet beigu beigās viss nostabilizējas pamazām, katru rītu piegādā bulciņas, bet ledusskapis vienmēr pilns ar dzērieniem. Patīkami, daudz jaunas lietas, ko apgūt. Ar priekšniekiem pārrunas – algas pielikums būs, vēl lielāks, ja nokārtošu ISTQB sertifikātu.
Decembris – mācos eksāmenam, vēl jauni kolēģi, vēl pēdējā pārvākšanās fāze. Beidzot laikam viss ir galā, ir beidzot atkal miers un klusums, pamazām sapazīstamies. Eksāmens, noliku 87.5% Darba xmas vakariņas, abās darba vietās – abi bija jauki. Beidzot pa īstam visi jaunie kolēģi bija kopā, pirmā izdevība parunāties, daudz mana vecuma, bija jautri. Rīt Jaunā gada preparty darbā, Vecgada vakarā Austras koncerts un Jaunā gada sagaidīšana darbā. Darbs, darbs, darbs, viss saistīts ar darbu, citas dzīves nav. Bet beidzot man ir darbs, kas man patīk, kolēģi ir forši, ir, protams, sliktās dienas (kad nav, ko darīt), ir labās (kad pašai kaut ko izdodas salabot vai atrisināt). Nav rutīnas, viss notiek un attīstās, piemēram, viens no jaunajiem kolēģiem programmē iPhone un Androīda appus, var ar 1 aci ielūrēt. Beidzot es neesmu iestigusi kaut kādā mēslu bedrē, kur nav nekāda progresa. Ja vien es ar viņiem varētu būt vienā līmenī, zināt kaut ko tādu, kas man dotu lielāku vērtību, tad būtu pavisam labi. F#$^%$% jāmācās programmēt kaut ko uz webisko pusi, jāapgūst webserveri vai vismaz kaut kādi pamati, lai man būtu kaut neliela sajēga, par ko viņi runā. Ok, te jau sākās nākamā gada solījumi.

Tātad: gada sasniegumu tops.
1) Nolikts ISTQB eksāmens, kas nav vien parasts papīrs, bet 50% algas pielikuma priekšnosacījums. Nākamo gadu sākšu ar lielāko algu savā mūžā Ieskaitot tos labos laikus, kad bija 2 stipendijas, studējošā kredīts un alga.
2) MD piebeigšana ar lielām grūtībām, uzvara studentu konferencē ar puspabeigtu (20%) MD un izlaidums.
3) Uzvara brīvprātīgo pasākumā, kas ļāva redzēt Romu un Portugāli par pavisam nelielu maksu, Ibiza kā prison break – acīmredzot, ceļojumi ir vienīgais, kam esmu spējīga sakrāt naudu.
4) Jaunais darbs, komandējums, cits amats – daļa no šī visa ir veiksmīga apstākļu sakritība, pārējais – iepriekšējo pūļu un cīniņu rezultāts.
5) Dažas izklaides – Positivus, Kylie, Austra, pamēģināts veikot.

Nākamā gada solījumu saraksts:
1) Sākt gadu ar izklaidēm, iztērēt dāvanu kartes jeb pievienot Bucket List lidošanu ar deltaplānu un mazo lidmašīnu.
2) Februārī / martā aizbraukt uz kalniem – 1 nedēļa atvaļinājums
3) Aprīlī / maijā aizbraukt kaut kur, nezin kur, kur ir silti un jauki – 1 nedēļa atvaļinājums
4) Tiklīdz saņemšu veselības apdrošināšanu, iešu uz baseinu
5) Vismaz 2 reizes mēnesī braukt snovot, 2 reizes – iet uz kino, 1 – uz izstādēm, pēc iespējas vairāk koncertu, Positivus un citas izklaides (izmēģināt arī kaut ko jaunu – operu / klasiskās mūzikas koncertu)
6) Progresēt profesionāli – nedrīkst apstāties mācīties, jāizvēlas kaut kas 1, padziļināt zināšanas, lasīt grāmatas, nolikt vēl kādu sertifikātu, iet uz kurisem un tamlīdzīgi. Būtu labi, ja es šobrīd zinātu, kas būtu šī lieta, teiksim, radīt savu Androīda appu (pēc gada šis būs smieklīgi).
7) Iegādāties kādu jaunu gadžetu – šobrīd doma ir sagaidīt Nexus vai kaut ko, kas uz to brīdi būs vislabākais.
8) Rūpēties par sevi, higiēnists, frizieris, manikīrs, kosmetologs – biežāk kā 1-2 reizes gadā. Vairāk pucēties un kļūt sievišķīgākai jeb nepārvērsties par nūģi.
9) Aizbraukt ārpus Eiropas – vismaz Maroka vai Ēģipte, bet labāk būtu Taizeme vai kaut kas tikpat eksotisks – 2 nedēļas atvaļinājums rudenī. Šī punkta dēļ pat varētu gadu iztikt bez jauna gadžeta.
10) Katrā nedēļas nogalē apmeklēt vismaz 1 pasākumu, nesēdēt mājās pie TV vai seriāliem.
11) Krāt naudu, nedzīvot no algas līdz algai, sākot no janvāra ietaupīt 100 Ls, februārī 150 Ls, lai sanāk kalniem. Martā un aprīlī sakrāt pavasara ceļojumam. Sākot no maija krāt rudens atvaļinājumam. Laikam tomēr būs no gadžeta jāatsakās.
12) Jāiet gulēt, līdz 31.12 vēl padomāšu.

Outsourcētā problēmas

No sākuma viss bija jauki un forši, bet tad sākās pārkārtošanās, pārcelšanās, pārveidošanās, uzņēmumu atdalīšanās, apvienošanās utttttt. Haoss. No sākuma centos izsekot tām uzņēmumu peripetijām, bet tad atmetu ar roku, pēc aptuveniem aprēķiniem esmu iesaistīta 9 uzņēmumu shēmā, klāt vēl mazie sistēmu uzturētāji / īpašnieki, ar ko vienkārši komunicējam. Mūsu milzīgajā, smukajā telpā arvien biežāk parādījās citi cilvēki, tika pirktas blakus telpas un mēbeles, amsterdamieši viesojās bieži, kaut kur pa ausu galam šo to dzirdēju. Pārmaiņas nāca. Pirms tam viens no mums 3 supporta cilvēkiem aizgāja no darba, tika solīts jauns cilvēks vietā. Mocījāmies divatā, nepagāja ne mēnesis, kad atkal esam 3. Nepagāja ne vēl 2 nedēļas, līdz mūsu ir aptuveni 12. Ne jau supportā, bet visu kopā. Smukais kabinets ir pilns ar nūģiem programmētājiem. Stulbākais, ka neviens nav izskaidrojis, kas notiek, kāpēc, kādi nākotnes plāni. Varbūt visi pārējie zin, tikai es nē, jo esmu ārējais. Stulba sajūta. Iepriekšējie kolēģi arī tādi dīvaini palikuši. Var jau saprast – nostrādāju tur knapi 1.5 mēnesi, tagad esmu labākā situācijā, nesu viņiem peļņu = UK alga – LV alga, pie tam visu sabojāja komandējums. Viss bija forši – pati iespēja aizbraukt uz Londonu pie QMH, redzēt cilvēkus, ar ko kopā strādājam utt. Par neko nebija jāmaksā, superīga viesnīca, ēdiens, izklaidēm gan laika nepietika, bet tik un tā viss bija forši. Un tad sākās nepatīkamākais – šajā uzņēmumu mudžeklī nevarēja neviens saprast, kam jāmaksā komandējuma nauda. Pie tam, ap šo laiku beidzās 3 mēnešu pārbaudes laiks. Ar priekšnieku un projektu vadītāju izrunājām visas lietas un bonusus, kas mani interesēja. Gan veselības apdrošināšana, gan komandējuma nauda, gan arī liels algas pielikums, gan apmaksāts testētāju sertifikācijas eksāmens. Viss gāja lieliski, par visu vienojāmies, tikai ir pagājis jau gandrīz mēnesis, nekas nav izdarīts. Sekretāre mani ignorē, uz epastiem neatbild, par komandējuma naudām gan jau vispār neviens nav sācis domāt. Nepatīk man šī attieksme, kad īsti neesi piederīgs nevienam uzņēmumam. Turklāt, neviens nezin, kā šādā situācijā rīkoties. Neskaitot organizācijas problēmas, pats darbs ir ok. Katru dienu apgūstu kaut ko jaunu, tikai dažreiz pārņem bezcerība, ka nekad nespēšu saprast tehniskās lietas, piemēram, visāda veida serveru konfigurēšanu. Un vēl daudz visādu lietu. Un vispār – es tur esmu, jo 2 priekšnieki ir radinieki, kas savā starpā grib sadalīt UK alga – LV alga. Patiesībā viņiem vajag 3. programmētāju, nevis mani, es ar savu UK maģistra grādu esmu tikai izkārtne. Es ceru, ka šīs negatīvās domas pazudīs, tiklīdz es saņemšu savu pirmo lielo algu, komandējuma naudu, veselības apdrošināšanu un nokārtošu eksāmenu.

Jaunais darbs

Sākumā gan bija liela ķēpa ar to pēcintervijas posmu – neviens nezināja, kuram projektam mani pārdos, kur es atradīšos, kad tas notiks, uz cik ilgu laiku utt. Skaidrs bija tas, ka intervija bija veiksmīga un ka mani pārdos. Jau bija apnicis prasīt, kad tas notiks, līdz vienā jaukā 8. septembra dienā man pateica sakravāt mantiņas un doties Vienīgās raizes bija par to, ka atkal būs kaut kāds midzenis un draņķīgi sadzīves apstākļi. Ar visu kompi ielādēja mani mašīnā un devāmies prom. Tad no šofera – projektu vadītāja uzzināju visādus jaunumus. Sīkais nelietis – varēja jau man iepriekš pateikt, ka sadzīves apstākļi būs forši Tad vēl uzzināju, ka pēc pāris nedēļām arī viss DataPro uz jauno vietu pārvāksies. Esam klāt – Valdemāra Pasāžā jeb ēkā, kas labāk zināma kā klubs Piens / Kefīrs. Ejam iekšā – jau saprotu, ka apstākļi būs ok,  projektu vadītājs mani iepazīstina ar pārējiem 3 cilvēkiem, atstāj kompi, mani un prom ir. Tā – jaunie kolēķi. Vienam jau vārdu aizmirsu, jo tas nākamajā dienā dodas uz Baku līdz gada beigām taisīt azerbadžāņiem apdrošināšanas sistēmu, pārējie – Ģirts un Mārtiņš. Tad mani iepazīstina ar uzņēmumu, sistēmu, aprunājamies, viss jauki un neformāli. Lielākais pārsteigums – neesmu tajā uzņēmumā, kurā domāju Man stāstīja, ka mani notirgos Nexum, bet skaitos knowledgeprice.com. Izstāstīja, kāpēc, kas kuram īpašnieks un meitas uzņēmums, kādi savstarpējie līgumi starp šīm 2 un DataPro uzņēmumiem, kāpēc outsourcing ir izdevīgi, kāpēc būt par mazāku uzņēmumu ir izdevīgi, nodokļu lietām utt. Ar to arī ir izskaidrojama tā ķēpa sākumā, kad neviens nezināja, kad kas notiks. Bet jaunie kolēģi visu izskaidroja, viss ir legāli un normāli. Darba vieta – vairāk kā ideāla. Plašums – līdzīgi kā dzīvoklī, liela telpa, maz cilvēku, sijas, milzīgi logi pa visu sienu, visur koks. Mājīgi. Vēl mājīgāk būs, kad apkārt ievāksies citos birojos, jo pagaidām daudzi vēl ir tukši. Jau zinu, kurš būs DataPro birojs – pagaidām tukšs, bet plānojumu zinu. Blakus ir reklāmas aģentūra Bang Bang, kuriem ir romantisks iekārtojums un sunītis. Mums ir milzīgs ekrāns spēlēm un mūzikai, ekrānsaudzētāji un durvju uzlīmes ar Matrix pazīstamajiem zaļajiem burtiņiem kā jau nūģu ofisam. Jā, abi kolēģi ir nūģi, bet jauki, forši un smieklīgi. Pirmajā dienā izvizinājos ar kabrioletu līdz ortajam ofisam, kas ir Duntes biroju ēkā – arī superīgs, tur ir Nexum galvenā mītne. Nākamajās 2 darbdienas pārsvarā nodarbojāmies ar mana jaunā kompja piedabūšanu darba kārtībā, pa vidam skatos, mācos, ierēcam, paskatamies Top Gear, paspēlējos ar Galaxy Tab. Viss ir super forši, nav jāģērbjas formāli, pa grīdu slidinos ar zeķēm, tīrs, gaišs un jauks. Esot darbā nejūtos kā darbā, vakaros nav izspiestās jāņogas sajūtas. Tas gan jau pagaidām, kamēr neko īsti nedaru, bet ir pavisam savādāk nekā jebkur citur iepriekš. Tā, ko tad es darīšu – no testēšanas palicis pavisam maz, esmu 2. līmeņa Supportā (sistēmu atbalsts). Ko es varu pateikt pēc 4 dienu novērojumiem – mēs trijatā koordinējam programmētājus, sadalam viņiem uzdevumus, ja vajadzīgs, veicam analīzi, tad arī uzraugam, lai visi serveri nezinu, cik valstīs darbotos ok, lai visi servisi būtu palaisti, lai batch procesi strādātu, bet galvenais, uzmanām kļūdas, kad kaut kas nobrūk, meklējam iemeslus, rakājamies pa log failiem, tad arī menedžējam izmaiņas kodā, deployojam izmaiņas, pārbaudam XML failus, vai viss pareizi nosūtījies (pārsvarā, kad kaut kas notiek greizi), interesantākie uzdevumi laikam ir tie, kur jāveic izpēte, piemēram, šodiem es meklēju, kāpēc klientam 2 reizes no kredītkartes  noņemta nauda. Aaaa sistēma – quotemehappy.com auto apdrošināšana UK, vēlāk būs arī citi apdrošināšanas veidi un citas valstis. Protams, ka esmu piesaistīta šim projektam, jo BTA uzzināju šo to par auto apdrošināšanu, ne jau tāpēc, ka māku konfigurēt batch failus. Bet nekas, to iemācīšos, tikai ceru, ka viņiem abiem pietiks pacietības ar mani ķēpāties un prasmju apmācīt, jo galu galā viņi abi pamatā ir programmētāji. (Uzinstalēju jaunu aplikāciju, kuru nekad neesmu lietojusi, sāku lasīt helpu un pamācības. Ko viņi – nē, šo nelasi, tur nekas nav vajadzīgs, atvērsi programmu, visu sapratīsi ) Jā, viss pilnīgi ir jauns, nekad neesmu strādājusi ar versiju kontroli (SVN /CVS), programmatūras konfigurācijas vadību (SCM), tad vēl visādi programmatūras projektu vadības rīki (Redmine monstrs), pārējais SQL Server 2008, pati tīmekļa aplikācija, citus vēl neesmu lietojusi, neatceros. Komunicējam angļu valodā, 12:00 pēc LV laika katru dienu telefonkonference par aktuālākajām problēmām starp visiem birojiem – UK, kur ir klientu atbalsts (support 1. līmenis), Amsterdamas birojs (platformas uzturētāji), LV (izstrāde Nexum un mēs 2. līmeņa support) un Parīzē backup serveri kopā ar topošo testa vidi. Tā apmēram. Šodien koridorā piekāra foršu gleznu, vēl notiek ievākšanās un iekārtošanās darbi apkārt. Būs forši, kad arī pārējais DataPro tur ievāksies, viņi arī ir pelnījuši tik smuku darba vietu.

Gads LV

Šodien aprit tieši 1 gads, kopš esmu LV.

Lietas, kas gada laikā mainījušās:

1) Attieksme pret PhD – pirms gada un vēl pavisam nesen šķita, ka negribu vairs mācīties, bet ap izlaidumu sapratu, ka nav patīkami zaudēt studenta statusu. Ja tu vairs neesi students, tad paliek tikai vienmuļš darbs, vairs nav nekādu atlaižu gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, vairs nav neviena, kas par tevi rūpētos. Universitāte ir kā kokons, kurā tu dzīvo droši un mājīgi, esi pasargāts, vienmēr ir kāds, ar ko parunāties, kam prasīt padomu, kāds par tevi rūpējas un apkārt ir daudzi līdzīgie. Nerunājot par iespēju nodarboties ar zinātni un veikt pētījumus, ja vēl runājam par PhD uzņēmumā kā Ford, tad 100% tava disertācija ir patiešām nozīmīga, un nav tikai teorētisks pētījums. Un vēl domāju, ka mans antisociālais raksturs ir ļoti labi piemērots zinātnieka profesijai. Pie tam, nedrīkst pārtraukt mācīties. Jau tagad pēc 1.5 mēneša darbā man nav daudz iespējas apgūt jaunas tehnoloģijas, es vienkārši mācos izprast biznesa procesus, kas ir pavisam savādāka mācīšanās. Un vēl es vienkārši gribu šo doktora titulu pašapziņas celšanai, varbūt tad man šķitīs, ka esmu kaut ko nozīmīgu sasniegusi.

2) Attieksme pret dzīvi UK – pēc gada naudas trūkumā UK apstākļi vairs nešķiet tik slikti kā pirms gada. Kas man tur nepatika – pirmkārt, kultūru un tautību mikslis. Tā, padomāsim, kas notiek LV. Nedēļas nogalē, izejot ārā pa Vecrīgu pastaigāties, es dzirdu tikai tūristus un krievus. Labi, tūristi ir ok, pa dienu redz tikai civilizētos, nevis nodzērušos britus. Bet krievi jau nekur nepazudīs. Vakar Vērmanes dārzā bija pasākums, kur mācīja izgatavot visādus mēsliņus, ar domu saturīgi pavadīt brīvo laiku. Piedalījos, bija ok, bet kā man riebjas, ka apkārt ir tik daudz krievu. Pēc oficiāliem datiem tieši Rīgā latvieši ir 42%, bet krievi 41%. Problēma ir tajā, ka ne jau visi latvieši ir latvieši. 18% “latviešu” ģimenēs runā krievu valodā. Daudzi ir naturalizējušies, daudzi ir jaukteņi. Rezultātā es latviešu valodu ārpus mājas tikpat kā nedzirdu. Tie paši pasākuma dalībnieki vakar Vērmanes parkā pārsvarā runā krieviski, ja es ko jautāju, tad man atbild ar drausmīgu akcentu. Pārdevējas mazajos veikalos, tirgū un dažreiz arī Rimī sāk ar mani runāt vispirms krieviski, ja es pati nepaspēju pirmā sasveicināties latviešu valodā. Riebjas, ka visur pārsvarā redzu un dzirdu krievu valodu – reklāmas, plakāti, radio uz ielām, radio autobusā, cilvēku sarunas ielās un sabiedriskajā transportā. Pie tam, tuvojošajās vēlēšanās arī it kā ir liela iespēja, ka uzvarēs krievi. Ko es gribu teikt – savā pilsētā es jūtos kā svešais mazākumtautības pārstāvis. Par krievu un to valodas problēmu varētu ļoti daudz runāt, bet galvenais secinājums ir cits. Ja man jāizvēlas, kādu tautību pārstāvjus ikdienā redzēt un dzirdēt sev apkārt, tad pa šo gadu esmu sapratusi, ka labāk angļu, ķīniešu, indiešu, Eiropas un Amerikas valstu miksli, nevis krievus.

Nauda un apstākļi UK – UK viss ir labāks, izņemot dzīvsvietu, tās brūnās rindu mājas un dzīvokļu neesamību. Man ļoti patīk mana pašreizējā dzīvesvieta, un UK kaut ko līdzīgu atrast Ford tuvumā ir neiespējami.

3) Latvieši Latvijā, emigrācija un kultūru mikslis – ja es aizbrauktu atpakaļ uz UK studēt doktorantūrā, es būtu kārtējais labākas dzīves meklētājs, kas notinies no valsts. Pie tam manā gadījumā ne jau dārzeņu lasītāju armija, bet smadzeņu noplūde. Tagad šī nodevības sajūta ir mazinājusies – cilvēki vienmēr ir meklējuši labākus dzīves apstākļus, labākas darba iespējas, labāku izglītību, ceļojuši, pārvietojušies pāri valstu un kontinentu robežām. Tā tas ir noticis vienmēr. UK ir tālu no manas sapņu zemes, bet labāk tur ir. Kādreiz biju vairāk konservatīva pret to, ka katram jādzīvo savā valstī, kaut vai savā pasaules daļā – eiropiešiem Eiropā, krieviem un āziešiem Āzijā utt. Tagad vairs pret migrāciju nav nekas īpaši pretī, arī par kultūru melting pot kā Londonu attieksme ir nedaudz mainījusies (globālā mērogā, ne jau pret krievu un latviešu problēmu Latvijā).

4) Attieksme pret naudu. Laikam palieku pieaugušāka, vairs neuzskatu, ka dzīve bez naudas ir ok. Pastāvīgs naudas trūkums, kas bija pēdējā gada laikā, pārliecināja, ka nauda ir nepieciešama labai pašsajūtai. Man bieži ar algu nepietiek pat pirmās nepieciešamības lietām, arī ar algu un 2 stipendijām knapi, knapi pietika. UK ar stipendiju pietika, ar PhD stipendiju, kas ir lielāka par MSc, nebūtu jādomā, ko ēst, vai pietiks zālēm un jaunām kedām reizi gadā.

Secinājumi – pirms gada es nenovērtēju, kas man bija, turklāt arī nepareiza un nepārāk nopietna attieksme. Savās neveiksmēs vainoju UK apstākļus un citus cilvēkus, bet patiesībā tam, cik labi jūtos, nav nekāda sakara ar to, kurā valstī atrodos, bet gan pašas problēma.

Benijs (maģistra darba vadītājs no Cranfield) atbildēja, cerība studēt PhD Fordā vēl nav pilnīgi zudusi – tāpēc arī visas šīs pārdomas.

Tikai darbs

Viss augusts pazuda darbā, pat pa brīvdienām nekādu izklaižu. Bet darbā ir samērā ok, vismaz jūtos noderīga, gandarījuma sajūta arī reizēm parādās. Piedalījos sistēmas ieviešanā Autotransporta direkcijā, akcepttestos un stresa testos, biju klāt sapulcēs ar valdi, viss nopietni. Sistēma gan neizturēja testus, nogrāvām, nedaudz konflikti, ka nokavēti termiņi, soda naudas, bet beigu beigās mums deva mēnesi laika, lai visu sataisītu. Kļūdu ir maz, galvenais, ka sistēma nestabila un lēna. Pa to laiku, kamēr uzlabo ātrdarbību, mani piesaistīja citam projektam – Latvijas Vēstnesim taisam sludinājumu un reklāmas sistēmu. Šī sistēma ir negatavākā stāvoklī, bet arī drīz paredzēta pirmā piegāde un akcepttesti. Sāku skatīties, samērā interesanta, doma tāda – atnāk sludinājums no klienta pa epastu vai faksu, tad to piereģistrē sistēmā, izgūst tekstu, korektētāji pielabo, tad maketētāji un dizaineri saliek visu kopā, beigās publicē elektroniski un papīra izdevumā. Interesanti, daudz, ko darīt un pārbaudīt, ar laušanu arī nodarbojamies uzreiz, lai nav kā Autotransporta direkcijas sistēmā, ka serveris neizturēja pārāk daudz lietotāju un darbību reizē. Pagājušajā nedēļā jau tikām līdz akcepttestiem, bet atkal tā Horizon sērga velkas līdzi. Latvijas Vēstneša sistēma arī ir sasaistīta ar Horizon, starp sistēmām sasinhronizē klientus un rēķinus. Visu laiku problēmas ar sinhronizāciju bija – vai par lēnu, vai daļēji strādā, vai viss vajadzīgais nenonāk otrā sistēmā utt. Piektdien bija akcepttesti (uz kuriem mani nepaņēma līdzi ), izgāzās tieši sinhronizācija, protams. Pirmdien gan jau būs kādi jaunumi, ko darīsim tālāk. Man arī varbūt būs kas jauns -  mani plāno pārdot citam uzņēmumam – gan tikai 3 nedēļas, bet vienalga varētu būt kaut kas interesants. Rīt būs intervija, redzēs, vai paņems.

Cosmo Bikini Bash

Arī foršs pasākums, žēl, ka rekordu neuzstādīja, bet tomēr. Patika, ka viss bija labi noorganizēts, bez lielām rindām, ar dāvaniņām, mūzika bija laba, kad spēlēja Grēviņš, pēc tam arī daži bija ok. Pats rekorda mēģinājums sastāvēja no samērā ilgas lēkāšanas un aerobikas, kamēr gaidījām lidmašīnu. Pārējais – gulšņāšāna visu dienu pludmalē ar atšķirību, ka fonā skan mūzika (no LV mūzikas neko nezinu, bet Triānas parks un vēl vieni, kuru nosaukumu aizmirsu, bija normāli). Galvenais, ka ir daudz foršu bilžu labākajā vasaras formā, uz kurām skatīties vecumdienās

Lūgums visiem maniem 2 lasītājiem nobalsot par manu bildi un izplatīt linku tālāk, lai man būtu kāda cerība tikt pie zobu balināšanas.

http://www.draugiem.lv/sirowaclinic/gallery/?pid=223161670

Positivus

Aizmirsu uzrakstīt par šo foršo pasākumu. Nav 2 domu, viss noorganizēts super, izklaides visām gaumēm, nav laika garlaikoties, daudz balvu un freebies, mūzika ideāla. Gulēšana tuvējā skolā ar matračiem un dušu ir nesalīdzināmi labāks un man piemērotāks variants par telti. Lietus ir labāk nekā karstums, bet tie mazie  brīži, kad uzlija, bija atsvaidzinoši, turklāt lietusmētelī pilnīgi neko nejūt. Labākie brīži – ūdenspistoļu kauja, kāpšana klintī un lēkāšana pa batutu. Mūzika, ka man vislabāk patika – Mark Ronson, King Charles un pārsteidzošā kārtā Röyksopp. Visforšākais moments – King Charles man uzsmaidīja

Jaunais darbs

jeb atkal viss no sākuma. Vispār uzrakstīšu vēlāk, jo jāiet laicīgi gulēt. 3. darbdiena, bet vēl nevaru pierast, ka tik agri jāceļas.

Tā – 2 nedēļas pagājušas samērā normāli. Gandrīz viss ir labāk nekā mēslu bedrē. Kolēģi ir latvieši, izņemot 1, bet viņš arī runā latviešu valodā, un latvieši nepazemojas, pārejot uz krievu valodu, kad ar viņu sarunājas. Apstākļi ir mierīgi, ir tīrs, man ir logs (2/3 ir debesis, 1/3 mūris, bet tas mūris ir interesants, jo tajā dzīvo zvirbuļi), ir gaišs, kondicionieris strādā, kā vajag, svaiga gaisa arī netrūkst. Virtuve ir (uzsvars uz “ir”), pie tam normāla, nepiedraņķēta, ar kafijas automātu (neesmu vēl lietojusi), ūdens filtru, ledusskapi (kurā pārmaiņas pēc ir arī vieta). Tualete arī ir tīra un normāla, bet sienas neizolē skaņas. Var dzirdēt, kā kolēģi nemazgā rokas.

Strādāju ar 1 sistēmu pagaidām – Autotransporta direkcijas dokumentu apstrādi. Sistēma ir diezgan garlaicīga, bet labi uztaisīta, labākā un kārtīgākā, ko esmu redzējusi. Dokumentācija ir pilnīga un gandrīz visos gadījumos aktuāla, visu var atrast. Iepriekš nebiju redzējusi sistēmu, kurai apakšā ir atsevišķa darbplūsmas SW. Savienota ar CSDD, iedzīvotāju reģistru un Horizon. Domāju, ka to draņķa Horizon varēšu aizmirst, bet nē. Bet nav tik traki, jo tur man pagaidām jāveic 1 darbība (rēķinu izrakstīšana), kas ir ļoti vienkārši. Par laimi, vairāk no drausmīgās grāmatvedības pagaidām nav jādara. Pirmās 2 dienas es mācījos no lietotāju rokasgrāmatas, grūtākās lietas parādīja un paskaidroja. Trešajā dienā es atradu savu pirmo kļūdu Ceturtajā dienā es sāku testēt, reizēm bija par maz uzdevumu, reizēm jāgaida uz programmētājiem vai jaunu versiju, tad paliek garlaicīgi, parakājos pa iekšējiem dokumentiem. Versiju vadība arī normālākā, ko esmu redzējusi, pāris reizes bija problēmas ar versijas uzlikšanu un manu lietotāju, bet tas kā parasti jaunam, nekonfigurētam darbiniekam. Tad sāku pārbaudīt izdrukas, kas pēc pieredzes visos uzņēmumos ir liela problēma. Lēni un ķēpīgi gāja, bet atradu kaudzi kļūdu. Jūtu, ka pieredze dažādos uzņēmumos strādā manā labā. Piektdien tiku pie datu bāzes Iepriekš biju strādājusi ar MS SQL Server 2003, šeit ir 2008. Vispār visas OS un lietojumprogrammas jaunākās, neviens ar XP vai ar 2003 MS Office nestrādā. Tad nu apguvu atšķirības SQL Server 2008, sāku manipulēt ar datiem DB, pēc ilgas ķēpas izdevās panākt vajadzīgo situāciju. Vispār no sākuma cīnos pati, ja galīgi apnīk, prasu palīdzību. Protams, man palīdz uzreiz, bet viņiem nav daudz laika. Sistēmu tūlīt paredzēts ieviest, visi diezgan nervozi skraida apkārt, bet tas tā ir visur, šeit daudz mierīgāk nekā citur, tāpēc man nekādu pārsteigumu nav. Vienu brīdi bija paredzēts, ka sistēmu liks 1. augustā, kas nozīmētu strādāšanu brīvdienās, bet par laimi, tas nenotika. Vispār tur daudzi ir darbaholiķi, strādā ilgi, nāk agri, pusdienas neesot laika ēst, arī brīvdienās un atvaļinājumos nāk. Mēģināju no viņiem izspiest, vai tā ir vienmēr, vai arī tikai situācijā, kad tiešām nepieciešams. Ir aizdomas, ka vienmēr, bet vēl nevaru 100% spriest. Es gan nāku 9:00, pusdienās dzīvojos ārā veselu stundu, tinos 18:00. Pusdienlaiks ir tiešām foršs – katru dienu esmu svaigā gaisā, staigāju pa AB dambi, ap jauno bibliotēku, gar Radisson viesnīcu, tur tiešām ir smuki. Skats uz Vecrīgu, ūdens, svaigs gaiss, koki, ēna, saule, parasti nopērku bulciņu un ābolu un eju sēdēt uz dambja. Apskatījos arī to smilšu skulptūru izstādi – nav daudz, bet pusdienlaika izklaidēm tieši laikā. Notrāpīju pareizajā laikā sākt strādāt – piektdien bija darba pasākums – kartingi un pikniks Dzirdēju jau iepriekš, ka būs, tikai nezināju, vai mani paņems līdzi. Protams, paņēma, aizveda, viss forši, desiņas, uzkodas utt. Kartingi bija super Biju braukusi, bet iekštelpās, turklāt pilnīgi nejēdzu braukt, toreiz caursitu trasi. Īpaši labas atmiņas nebija, nobrīdināju kolēģus, ka ieņemu pēdējo vietu, solīja, ka iemācīšot braukt. Tā nu iesēdos, mēģināju izspiest no visiem padomus, bet neko jēdzīgu nedzirdēju. Palaidu visus garām un mierīgi ripināju Kad pieleca, sāku braukt ātrāk, izbraukāju zālīti (bet pavisam nedaudz), saslīdēju, vienu reizi izbraucu cauri peļķei, bet viss bez traumām Kad tuvojās pārējie (par vienu apli mani apdzenot), visus palaidu garām un atkal vizinājos mierīgi. Beigās viss bija jauki, gāju ēst. Jau iesēdējos, kad izrādās, ka jābrauc vēlreiz. No sākuma nesapratu, kā tur notiek, prasīju, cik apļi jābrauc, man saka, ka 3. Bet tie bija nevis apļi, bet reizes… 1. – iesildīšanās, 2. – kvalifikācija, 3. – fināls Viņiem tur nopietnie turnīri notiek, visi rezultāti tiek cītīgi uzskaitīti, balvas, visi kolēģi nopietni aizraujas ar šo lietu, izvelk paši savas ķiveres, piedalās sacensībās utt. Notika tas viss 333 trasē, kas ir liela, plaša, un pa to pašu trasi driftoja mašīnas (nosusināja mums trasi pēc lietus). Labs pasākums. Jau zināju, ka palikšu pēdējā (ir aizdomas, ka no manis nekad nesanāks autobraucējs), bet pa visām 3 reizēm nopietni uzlaboju savu rezultātu. Tātad secinājumi – kolēģi ir forši, priekšnieks arī super (pats cepa desiņas un galvenais organizētājs – gan jau tāpēc, ka vislabāk no visiem brauc ). Kāda būs nākotne šajā darbā, pagaidām nezinu. Šobrīd tas ir darbs, lai būtu, ko ēst. Pagaidām vēl ir ok, bet šķiet, ka nekas jauns un interesants tur nebūs (it kā pēc 2 nedēļām mani pārliks citā projektā, varbūt tad), smird pēc rutīnas jau 2. nedēļā. Doktorantūra joprojām ir plānā, 2 pieteikumus aizsūtīju.

%@#$^^$ darīt tālāk?

Ar katru dienu palika bēdīgāk, domājot par izvākšanos no dzīvokļa un dzīvošanu izmirušajā Aizkrauklē. Vai par braukāšanu katru rītu ar vilcienu. Zinu, jau zinu, daudzi tā braukā, bet mēneša vilciena kartiņa + autobuss no dzelzsceļa stacijas līdz mājām maksā 70 Ls. Starpība starp īri un ceļanaudu nav tā vērta, lai braukātu, nerunājot par zaudētu laiku. Vēl bija doma palikt hostelī, kas, kā izrādās, ir diezgan lēti, lētāk par vienreizēju biļeti turp un atpakaļ līdz Aizkrauklei. Jāsāk meklēt darbs, kaut kāds pagaidu variants, lai būtu, ko ēst. Drukāju CV, motivācijas vēstules un pārējos papīrus. Svētdienas vakarā aizsūtīju dažus pieteikumus, ceturtdien no rīta jau biju pieņemta darbā 2 personāla atlases kompānijas, 3 intervijas, prasībās ierakstīju, ka gribu strādāt latviskā kolektīvā un normālos apstākļos. Par šīm lietām arī bija interesantākās sarunas, solīja, ka tāda mēslu bedre kā manā iepriekšējā darba vietā neesot. Priekšnieks bija foršs, iepatikās gan viņi man, gan es viņiem, tagad lauzīšu Data Pro sistēmas.

#246. diena

Izlaidums Brīvība Esmu brīvs cilvēks bez jebkādām saistībām (izņemot studējošā kredītu). Bet kaut kā ļoti žēl zaudēt studenta statusu. Izlaidums bija jauks, ievērojot suši ēšanas tradīciju. Vienīgi tizli, ka nākotnes plāna nav. Bet kleita un viss pārējais bija smuki Paldies par interesantām  “lakstu” interpretācijām