Gads LV

Šodien aprit tieši 1 gads, kopš esmu LV.

Lietas, kas gada laikā mainījušās:

1) Attieksme pret PhD – pirms gada un vēl pavisam nesen šķita, ka negribu vairs mācīties, bet ap izlaidumu sapratu, ka nav patīkami zaudēt studenta statusu. Ja tu vairs neesi students, tad paliek tikai vienmuļš darbs, vairs nav nekādu atlaižu gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, vairs nav neviena, kas par tevi rūpētos. Universitāte ir kā kokons, kurā tu dzīvo droši un mājīgi, esi pasargāts, vienmēr ir kāds, ar ko parunāties, kam prasīt padomu, kāds par tevi rūpējas un apkārt ir daudzi līdzīgie. Nerunājot par iespēju nodarboties ar zinātni un veikt pētījumus, ja vēl runājam par PhD uzņēmumā kā Ford, tad 100% tava disertācija ir patiešām nozīmīga, un nav tikai teorētisks pētījums. Un vēl domāju, ka mans antisociālais raksturs ir ļoti labi piemērots zinātnieka profesijai. Pie tam, nedrīkst pārtraukt mācīties. Jau tagad pēc 1.5 mēneša darbā man nav daudz iespējas apgūt jaunas tehnoloģijas, es vienkārši mācos izprast biznesa procesus, kas ir pavisam savādāka mācīšanās. Un vēl es vienkārši gribu šo doktora titulu pašapziņas celšanai, varbūt tad man šķitīs, ka esmu kaut ko nozīmīgu sasniegusi.

2) Attieksme pret dzīvi UK – pēc gada naudas trūkumā UK apstākļi vairs nešķiet tik slikti kā pirms gada. Kas man tur nepatika – pirmkārt, kultūru un tautību mikslis. Tā, padomāsim, kas notiek LV. Nedēļas nogalē, izejot ārā pa Vecrīgu pastaigāties, es dzirdu tikai tūristus un krievus. Labi, tūristi ir ok, pa dienu redz tikai civilizētos, nevis nodzērušos britus. Bet krievi jau nekur nepazudīs. Vakar Vērmanes dārzā bija pasākums, kur mācīja izgatavot visādus mēsliņus, ar domu saturīgi pavadīt brīvo laiku. Piedalījos, bija ok, bet kā man riebjas, ka apkārt ir tik daudz krievu. Pēc oficiāliem datiem tieši Rīgā latvieši ir 42%, bet krievi 41%. Problēma ir tajā, ka ne jau visi latvieši ir latvieši. 18% “latviešu” ģimenēs runā krievu valodā. Daudzi ir naturalizējušies, daudzi ir jaukteņi. Rezultātā es latviešu valodu ārpus mājas tikpat kā nedzirdu. Tie paši pasākuma dalībnieki vakar Vērmanes parkā pārsvarā runā krieviski, ja es ko jautāju, tad man atbild ar drausmīgu akcentu. Pārdevējas mazajos veikalos, tirgū un dažreiz arī Rimī sāk ar mani runāt vispirms krieviski, ja es pati nepaspēju pirmā sasveicināties latviešu valodā. Riebjas, ka visur pārsvarā redzu un dzirdu krievu valodu – reklāmas, plakāti, radio uz ielām, radio autobusā, cilvēku sarunas ielās un sabiedriskajā transportā. Pie tam, tuvojošajās vēlēšanās arī it kā ir liela iespēja, ka uzvarēs krievi. Ko es gribu teikt – savā pilsētā es jūtos kā svešais mazākumtautības pārstāvis. Par krievu un to valodas problēmu varētu ļoti daudz runāt, bet galvenais secinājums ir cits. Ja man jāizvēlas, kādu tautību pārstāvjus ikdienā redzēt un dzirdēt sev apkārt, tad pa šo gadu esmu sapratusi, ka labāk angļu, ķīniešu, indiešu, Eiropas un Amerikas valstu miksli, nevis krievus.

Nauda un apstākļi UK – UK viss ir labāks, izņemot dzīvsvietu, tās brūnās rindu mājas un dzīvokļu neesamību. Man ļoti patīk mana pašreizējā dzīvesvieta, un UK kaut ko līdzīgu atrast Ford tuvumā ir neiespējami.

3) Latvieši Latvijā, emigrācija un kultūru mikslis – ja es aizbrauktu atpakaļ uz UK studēt doktorantūrā, es būtu kārtējais labākas dzīves meklētājs, kas notinies no valsts. Pie tam manā gadījumā ne jau dārzeņu lasītāju armija, bet smadzeņu noplūde. Tagad šī nodevības sajūta ir mazinājusies – cilvēki vienmēr ir meklējuši labākus dzīves apstākļus, labākas darba iespējas, labāku izglītību, ceļojuši, pārvietojušies pāri valstu un kontinentu robežām. Tā tas ir noticis vienmēr. UK ir tālu no manas sapņu zemes, bet labāk tur ir. Kādreiz biju vairāk konservatīva pret to, ka katram jādzīvo savā valstī, kaut vai savā pasaules daļā – eiropiešiem Eiropā, krieviem un āziešiem Āzijā utt. Tagad vairs pret migrāciju nav nekas īpaši pretī, arī par kultūru melting pot kā Londonu attieksme ir nedaudz mainījusies (globālā mērogā, ne jau pret krievu un latviešu problēmu Latvijā).

4) Attieksme pret naudu. Laikam palieku pieaugušāka, vairs neuzskatu, ka dzīve bez naudas ir ok. Pastāvīgs naudas trūkums, kas bija pēdējā gada laikā, pārliecināja, ka nauda ir nepieciešama labai pašsajūtai. Man bieži ar algu nepietiek pat pirmās nepieciešamības lietām, arī ar algu un 2 stipendijām knapi, knapi pietika. UK ar stipendiju pietika, ar PhD stipendiju, kas ir lielāka par MSc, nebūtu jādomā, ko ēst, vai pietiks zālēm un jaunām kedām reizi gadā.

Secinājumi – pirms gada es nenovērtēju, kas man bija, turklāt arī nepareiza un nepārāk nopietna attieksme. Savās neveiksmēs vainoju UK apstākļus un citus cilvēkus, bet patiesībā tam, cik labi jūtos, nav nekāda sakara ar to, kurā valstī atrodos, bet gan pašas problēma.

Benijs (maģistra darba vadītājs no Cranfield) atbildēja, cerība studēt PhD Fordā vēl nav pilnīgi zudusi – tāpēc arī visas šīs pārdomas.