Visam vajadzēja noiet greizi jau pirms izbraukšanas. Sarunāts izbraukt ceturtdien vakarā 18:00, pēcpusdienā jau saņemu ziņu, ka busiņam kaut kas ar kravas kasti noticis. Izbrauksim stundu vēlāk – nekas traks. Sēžu mājās ar zābakiem kājās, gaidu, kad būs jāiet lejā. Ap 20:00 joprojām nav ne vēsts, vēl pēc pusstundas uzzinu, ka busiņam vēl kaut kas nopietnāks noticis – kaut kas aizsalis, sajūgs “pazudis” utt. Ap 21:00 jau sāku zaudēt cerību, ka mēs šovakar izbrauksim. Skatos, cikos rīt no rīta kursē autobuss uz Varšavu. 1) Sabiedriskais transports kavē ļoti reti, turklāt, ja kavē, tad tas ir mērāms minūtēs, ne stundās. 2) Ja ar sabiedrisko transportu kaut kas notiek, tā vietā tiek atsūtīts cits, pie tam samērā ātri. 3) Tevi informē, kas ir noticis un kad varēs turpināt ceļu, nevis sēdi kā muļķis un 4 h gaidi. Tā nu pēc 22 tomēr braucam. Maldīšanās pa Rīgu, kamēr savācam pēdējo (astoto) pasažieri. Tiklīdz, kā visi 8 ir mašīnā, sākas dzeršana. Lieliski, pilna mašīna ar dzērājiem:
Kristaps – galvenais “organizators”, kas saorganizēt lietas nav spējīgs, plānotājs, kas neko saplānot nevar, šoferis, kas pabraukt nevar, pilnīgs douche bag ar lielu muti un uztetovētiem enģeļa spārniem uz muguras.
Vents – draugs / paziņa Kristapam, līdzīgs, mazliet klusāks, bet tāds pats dzērājs un asprātis.
Agris – Venta tētis, mežcirtējs, kas lielās, ka nemaksā nodokļus, misters sarkanā seja un lielā mute, lielākais speciālists Saeimas atlaišanā, cilvēks, kas zin visu par visu, komandētājs, ne darītājs.
Aleksandrs – pensionārs, Agra sarunu biedrs, abi sēž man blakus aizmugurē. Arī lielais runātājs, akciju tirgotājs, gids, nākas noklausīties viņu saturīgajās sarunās.
Edgars – klusais biologs, bet vismaz normāls un dzer saprāta robežās.
Māris – piespiedu šoferis, tātad nedzer, patīk daudz runāt tikai un vienīgi par darbu, pusnormāls.
Jānis – otrs piespiedu šoferis, pazīstams čīkstētājs, šobrīd visu laiku domāju, kur %##$$#^ viņš mani ir ievilcis.
Es – pagaidām ciešos un klusēju, saprotu, ka šis pasākums ir liela kļūda.
Nepaspējam tikt līdz LV robežai, kad jau visi ir apdzērušies. Knapi tiekam pāri Lietuvas robežai, kad jau ir pievemta mašīna un mani cimdi. Labi, ka līdz tam jau biju paspējusi no aizmugures pārvākties uz priekšpusi pie nedzērājiem. 3 pāri rezerves cimdi arī ir, bet tik un tā viss ir sabojāts. Pie tam vēmējs ir pensionārs – norāvies no ķēdes nabadziņš. Pagulēt arī nevaru, mašīnā auksti, salst kājas. Pa vidam Kristapam kādā Polijas benzīntankā vēl taču bija jāpastrīdas ar apsargiem par to, ka jamaksā par tualeti. Tēlo kaut kādu gangsteri ar savu nodzerto seju, pilnīgs idiots. Ok, braucam tālāk, par laimi dzērāju bars atlūst, ārā -25 C, liels mēness, kas līdz Varšavai rāda ceļu, šoseja laba, izdodas atslēgties ap 30 min pirms iebraucam Varšavā. Tad aust saule, Varšavā esam ap 8 (mašīna 10 h, autobuss būtu 13 h ceļā), paēdam brokastis makdonaldā, seko garš brauciens pa Poliju, bet vismaz miegs ir pārgājis un laiks ir smuks. Nevaru sagaidīt, kad parādīsies kalni, nevaru saprast, kā viņi parādīsies. It kā pamazām braucam uz augšu, bet priekšā visu laiku parādās mazi kalni. Aiz Krakovas vairs nav tāds 120-140 km/h ātrums kā uz šosejas, visu laiku caur mazām pilsētiņām un maziem ceļiem, lēni kustamies uz priekšu. Laižam līdz Zakopanei – Polijas robežpilsētai ar Slovākiju. Beidzot parādās kalni, vēl ne Augstie Tatri, bet tomēr to pakāje. Kaut kādā brīdī šķērsojam robežu, bet to nevar pamanīt. Ja arī bija kāda zīme, tad ne jau uz to skatījos, bet gan uz kalniem 
Braucam pāri Augstajiem Tatriem, super saulains laiks, beidzot redzu īstus kalnus Veģetācija līdz noteiktai robežai, augstāk baltas spices. Vietām lavīnu postījumi, daudz egļu, smuks kalnu ceļš. Apmetam loku ap mazāko augstkalnu teritoriju pasaulē, kompakti tiešām, esam ielejā starp Augstajiem un Zemajiem Tatriem, dodamies uz māju Liptovsky Mikulāš (LM) pilsētā. Zemie Tatri redzami otrā pusē, bet Augstie, protams, daudz iespaidīgāki. Ierodamies ap 15 pēcpusdienā, izkravājamies, nogurums, stīvums no sēdēšanas. Sākas kārtējās nesaskaņas – par ēšanu, kopā gatavošanu, kopā pirkšanu jeb tikai un vienīgi par to, kā visam baram KOPĀ saorganizēties. Manā uztverē pilnīgs bērnudārzs, kur katrs pats par sevi nav spējīgs parūpēties, izdomāt, ko viņš vēlas un to arī dabūt. Visi kaut kādi tizli – “nu jāskatās, ko citi teiks”, “tad jau redzēs, ko citi darīs”, “pagaidīšu, ko pārējie gribēs” utml. Pilnīgi tracina šī kopā darīšana, ja gribi ēst, tad ej ēd, nevis gaidi, kad pārējie iztaisīsies, nomazgāsies un izkrāmēs somu. Nesaprotu, kāpēc pārējie noniecina savas vēlmes, lai tikai darītu kaut ko kopā ar pārējiem. Vai arī viņiem nav savu vēlmju, viņi nezin, ko paši grib? Ar ēšanu taču būtu jābūt vienkārši – esi izsalcis, ēd. Bet nē, izrādās, ka vispirms ir jāpagaida visi (ap 2 h), tad jāizdomā, uz kuru veikalu iet vai braukt (arī sarežģīti), vai arī ēst ārpus mājas (vēl sarežģītāk), kamēr visi izdomā, ko ēdīs brokastīs, kopā iepērkas, sarēķina naudu, paiet 4 h. Atsevišķi no pārējiem – 30 min, 4 h badā taču var atslēgties… Līdzīga situācija arī par restorānu izvēli, iepirkšanos, akvaparkiem un citiem apskates objektiem. Uz ātru roku ieskatoties wikipēdijā, varētu būt, ka pie vainas ir http://en.wikipedia.org/wiki/Information_cascade, http://en.wikipedia.org/wiki/Social_proof, http://en.wikipedia.org/wiki/Groupthink, http://en.wikipedia.org/wiki/Spiral_of_silence un http://en.wikipedia.org/wiki/Herd_behavior. Iespējams, bet man arī šķiet, ka viss, kas to lopu baru interesē, ir dzert, pierīties, gulēt un pīpēt zāli (ko mājas saimnieks slovāks sagādāja). Kurš tad grib vilkties skatīties alas, ja var gulēt un pierīties siltumā pie kamīna? Īpaši, ja notiek tāda dabas katastrofa kā sniegputenis… Nevar jau tā vietā braukt visu dienu sēdēt akvaparkā un pa ceļam alās, ir taču jāizguļas, jāpierijās, jāpačīkst, ka āda sačokurojas no ūdens un ka alās uznāk klaustrofobija. Nerunājot par to, ka 7 cilvēki gaida 1, kurš izdomājis pagulēt pusdienlaiku. Ko es ar to visu gribēju pateikt – 8 ļoti dažādu cilvēku barā nevar visi saprasties un realizēt visas savas vēlmes, ja tā no malas šķiet, tad kāds upurē savas vēlmes kopējā miera labad. Tāpēc sanāk, ka es biju nemiera cēlājs, jo negribēju sēdēt mājās, bet gan pēc iespējas vairāk redzēt un darīt. Aizrakstījos par savu sāpi, nesanāca hronoloģiski. Vairs nerakstīšu par lopu bara problēmām, bet tās nomāca gandrīz visu prieku par kalniem un akvaparkiem visas nedēļas garumā.
Ok, 1. diena. Jasna, Zemie Tatri, labākais kūrorts Slovākijā un arī lielākā apgabalā. Pāri 8 izbraucam, diena saulaina, jāizmēģina pēc iespējas vairāk trašu. Sāku ar pašu labāko, garāko, lēzenāko un foršāko, citur iet negribas. Bet jāizmanto izdevība nokļūt Zemo Tatru 2. augstākajā virsotnē Hopokā. Aukstums, drausmīgs bugeļu pacēlājs, kas mani visu laiku velk uz malu, un vējš arī pūš uz malu. Ar otro reizi tieku augšā, drausmīgi, bet skats noteikti ir tā vērts. Šī arī ir pirmā un vienīgā diena, kad redzēšu kalnus, stāvot galotnē. Dzīvojos tur ilgi, bildēju kalnus – pārsvarā Augstos Tatrus. Ir ļoti skaisti. Tad no kalna gala (2024 m) nošļūcu lejā pa drausmīgu trasi, tālāk jau sākās samērā normāla trase bez ledus un akmeņiem (1670 m), pēc tam mana mīļākā 5. trase no 1491 m līdz 1028 m. Sanāk kilometrs augstuma starpība. Ēdam pusdienas, es priecājos, ka nav vēl traumu. Pat no pacēlāja tikai niecīgi zilumi– man ir bail nokāpt no krēslu pacēlāja pašās beigās, kad 1 kāja ir pie dēļa, otra brīva – nestabila konstrukcija, to brīvo kāju var apsist un samežģīt ļoti daudz veidos. Ar kādu 4. reizi iemācījos nobraukt taisni nost un iekrist sniegā, nevis ar vienu kāju vilkt dēli uz malu. Pēc pusdienām izdomāju izmēģināt otru garo un lēzeno 10. trasi ar gondolu pacēlāju. Lai tur tiktu, ir jāšķērso liela teritorija pa šauru meža trasi un tad sarkanā trase. Meža trase pat iepatikās, kaut arī var ievelties mežā, bet sarkanās pašnāvnieku trases ir drausmīgas. Nokļūstu pa vidu vēl vienā zilajā 13. trasē, bet tā ir īsa, un pacēlājs bez atbalsta dēlim. Jau saprotu, ka uz LV “kalnu” vairs negribēsies, jo šī īsā trase ir daudz garāka par garāko LV trasi. Pārvietojos uz 10. trasi, pacēlājs ir lielisks – dēli ieliec kastē, pats atpūtini kājas iekšā. Trase arī diezgan forša, 2. labākā. Šajā ir 2 stāvi nobraucieni, 5. – tikai viens. Tagad saprotu, kāda ir mana ideālā trase. 1) 4-5 km ir tieši laikā, pirms kājas paspēj nogurt, 2) plata, gluda un ļoti lēzena, 3) bez cilvēkiem, lai nav jāapdzen vai jāuztraucas, ka kāds uzbrauks virsū, 4) ar gondolas pacēlāju, lai nav jāslīd nost ar 1 piestiprinātu kāju, 5) ar skaistu skatu, 6) pūderi vai mīkstu neizbraukātu sniegu. Ja 5. un 10. trasi saliek kopā, tad agri no rīta, kad maz cilvēku un svaigs sniegs, jau ir diezgan tuvu. Tad vizinos līdz 15, nogurums parādās, sāku vaļāties pa sniegu. Dodos uz pacēlāju pa vidu 10. trasei, lai tiktu atpakaļ uz stāvvietu, pēdējais nobrauciens pa 5. trasi, jeeeeei 1. diena bez traumām
2. diena. Viss sāp. Jau iepriekšējā vakarā sapratu, ka mans couch potato fiziskās sagatavotības līmenis dos ziņu. Bet ar to rēķinājos, dodos “ārstēties” uz termālajiem avotiem Pārējie brauc uz trasi, paprasu, lai mani izlaiž LM centrā. Pastaigājos, atrodu autobusu, dodos uz Bešenovas termālajiem avotiem (ap 15 km). Jeeeeei, esmu viena, varu dzīvoties tur visu dienu, izmēģināt visas saunas, pirtis, baseinus utt. Arī šodien ir saulains un auksts. No sākuma dzīvojos iekšā, sildos, nevaru saņemties izlīst -25 grādos ārā tikai peldkostīmā. Bet iekšā nav tik interesanti kā izskatās ārā. Ātri aizskrienu līdz āra baseinam, ielienu iekšā +40 grādu vannā Ūdens ir brūns (it kā būtu ļoti rūsains), bet pēc lasītā ļoti veselīgs, pilns ar Ca, Mg, SO4, HCO3, Na, K, Fe, Cl, NO, H2S, Li, Mn, NH. Pēc neilga laika pierod, ka galva ir -25 grādos, pats +40, mati sasalst un apsarmo, tvaiks ir milzīgs, redzēt tālāk par 2 m nevar. Superīgi Visapkārt ir viesnīcas kā privātmājas, veido taisnstūri apkārt baseiniem. Taisnstūra iekšpusē ir termālie avoti, tāds foršais kvartāls sanāk. Dzīvojos vannās, dzenu pienskābi ārā no muskuļiem visās burbuļgultās, super, ka ir saule, aktivizējas vasarraibumi. Tad eju izmēģināt saunas un pirtis. Pie ieejas iedod lina togu, kurā noteikti ir daudz ērtāk kā peldkostīmā. Kādas 3 reizes lielāks kā mūsu Jokerklubs, dažādāki veidi, ledus kalns, kur var paņemt sasmalcinātu ledu, vēl arī forši, ka tek minerālūdens, ko padzerties, garšīgs pie tam. Tas urbums ir 2 km, paveicies viņiem dzīvot tādā vietā, kur ir dabīgi karsts ūdens. Izmēģinu visu vizmaz 2 reizes – romiešu, turku, skandināvu, sāļu, smaržīgās pirtis, pēdu masāžas vannu, mazo flīzīšu gultu (kur gandrīz aizmigu), zelta krēslu (it kā flīzītes gatavotas no 24 karātu zelta, bet nekas īpašs, vienīgi forši skan), vēl visādas masāžas dušas. Tad atkal ārā, izmēģinu visu, ko vēl nebiju paspējusi – āra džakuzi ar parasto ūdeni, 1 mikro kalniņu, tomēr termālie baseini ir visforšākie. Pēc laiciņa jau var mierīgi staigāties ārā ar basām kājām pa ledu, nav jāskrien no viena baseina uz otru, lai tikai ātrāk tiktu iekšā. Super forša diena. Galvenais, ka nav ne ar vienu jākašķējas, cik ilgi te palikt, klusums, miers, pats dari, ko gribi un kad gribi, nav jāklausās tizlos jociņos un stulbās sarunās. Vakarā Jānis atbrauc pakaļ ar busiņu, pieēdos, lielisks miegs.
3. diena. Brīvdiena. Braucam uz pili / cietoksni un tad uz Popradas akvaparku. Žēl, ka ir pirmdiena – alas ciet. Joprojām superīgs laiks, saulains un siltāks. Ceļš diezgan tāls, bet skati smuki. Drīz esam pie pils, milzīga, senlaicīga, bet iekšā mūs nelaiž. Sāk strādāt tikai Martā, kaut arī netā rakstīts savādāk. Nekas, apejam apkārt, lielisks skats uz ciematu lejā. Braucam ēst, tad akvaparks. Šajā ir mazliet vēsāki āra baseini ar parasto ūdeni, lielais peldbaseins, daudzi krāsaini džakuzi un masāžas kaskādes / strūklas. 3 h ir par maz, nepaspēju uz kriosaunu un lāzeršovu arī neredzam. Tad atkal ēst (drausmīga dzīve džekiem – visu laiku jāēd), bet kopumā ok.
4. diena. Jasna, šoreiz apmācies, bet daudz siltāks, saulīte tikai mazliet. Pirms pusdienām dzīvojos 5. trasē, pēc – 10. Kad kājas sāk nogurt, labāk pārvākties uz gondolu. Viss pārējais ok, tāpat kā pirmajā dienā, no pacēlāja iemācījos tikt nost, traumu nav, braukājos pārsvarā viena un netraucēta pa zilajām trasēm. Pēcpusdienā var redzēt mākoņu robežu ap 1670 m.
5. diena. Sniegputenis. 5. trasē bija forši, tikai nobraukt paspēju 1 reizi. Maska un brilles – ne vēju, ne sniegu nejūt. Bet tad pacēlāju aizslēdza 
It kā jau mazliet šūpojās, kad brauca augšā, bet nekas bīstams tas nešķita. Tad uzbraucu ar citu pacēlāju, bet tas sarkanajai trasei. Sākās vētra, pabraukt nevar, guļ visi uz trases. Bet bija forši to redzēt Kad brāzma paiet, ņemu dēli rokās un eju uz trasi, bet arī bīstami, jo dēlis kalpo kā bura, gandrīz iepūta aizā. 1 reizi nolaidos pa sarkano, bija ok. 2 reizē vēl stiprāk pūš, no pacēlāja nākas rāpot uz priekšu, paiet nevar, knapi tieku līdz plakātam, turos pie staba, bet vienalga pūš prom 
Tad tieku līdz kafejnīcas būdiņai, aizvējš. Izdomāju, ka jānobildē vētra un putenis. 1 cimdu uzkarinu otrā rokā, sabildēju visu, bet cimda vairs nav. Uzkarināto cimdu aizpūta – vētras nestie zaudējumi… Labi, ka mazie cimdi bija apakšā pavilkti. Braucu lēnām lejā, meklēju cimdu, bet pat neredzēju virzienu, kurā to aizpūta. Nekas, bija forši paskatīties, kā ir kalnos vētras un sniegputeņa laikā, jo lejā viss ir daudz mierīgāks. Tad dodamies uz tuvējo 3. akvaparku, kurā ir arī caurules. Pirms tam paēdam vjetnamiešu ēdienus, garšīgi, tikai par daudz. Akvaparks arī bija ok – papildus izklaides mazas kalnākāpēju sienas un virvju trases veidā. Caurules gan tādas mazas, Līvu akvaparkā ir daudz labākas. Padomāts par paklājiņiem, lai muguru neskrāpē, termālie baseini arī ir. Izmēģinu gandrīz visas caurules, labāku par mūsu neatrodu, turklāt dažām bremzēšanas ceļš tāds īss, sanāk ietriekties malā. 3 h atkal par maz, jātaupa uz matu žāvēšanas rēķina. Pa ceļam uz mājām salūst busiņš, atkal tas pats, kas pirms izbraukšanas. Līdz mājām tiekam bez sajūga, bet tur sataisa, neesot sarežģīta vaina.
6. diena. Sniegputenis, braucu uz Augstajiem Tatriem bez dēļa. No rīta bija domāts, ka braucam uz Augstajiem Tatriem visi, bet vienam bļāvējam tas nepatika. Protams, ne jau viņu vienu aized uz Jasnu, un pārējie brauc uz Augstajiem Tatriem, bet gan visi brauc uz Jasnu, izemot mani, kam plāna maiņa nepatīk. Biju ļoti dusmīga un vīlusies. Laikapstākļus nevar ietekmēt, bet tā vietā var darīt kaut ko citu – aizbraukt uz kalniem bez slēpošanas / snovošanas, aizbraukt uz alām un citiem apskates objektiem. Tikai nevienu tas neinteresē, visi kā aitas klausa tam, kurš skaļāk bļauj. Aizeju līdz vilcienu stacijai, braucu uz Popradu, tad no Popradas ar foršu kalnu vilcieniņu uz Tatranska Lomnica. Tur mākoņains, bet nav putenis, saulīte arī uzspīd. Spices gan neredz, mākoņos. Pacēlājs uz pašu galotni ciet, gan jau augšā slikts laiks. Pastaigāju tāpat bez braukāšanas, bet lejas trases ir vaļā. It kā esmu Augstajos Tatros, tikai neredzu to, ko visvisvisvairāk gribēju. Pacelties līdz spicei, redzēt tos superīgos skatus, pastaigāt pa taku tieši klintīs un pasēdēt kafejnīcā ar tēju, kad -25 paliek par vēsu :( Pēcpusdienā ik pa laikam var ieraudzīt spices, vairāk saulītes, bet vajadzīgo pacēlāju vienalga never vaļā. Papildus tā jau draņķīgajam garīgajam uzzinu, ka DP ir gandrīz bankrotējis un alga kavēsies. #@$@#%$ lieliski.
7. diena. Atkal Jasna, pēdējā diena, varētu padarīt nelielas muļķības. Pabraukājos, esmu pierunājama iebraukt mežā pūderī No sākuma viena pati pamēģinu mazu gabaliņu blakus trasei – ir forši. Sniegs līdz vēderam, ja nokrīt, grūti piecelties, bet egles un klusums ir jauki. Braukājos pa to pašu 5. trasi, sniegputenis ir darījis savu – trasē daudz sniega, sanests kaudzēs, bet mīkstās, ir arī saveidojušies mazi tramplīniņi. Līkločoju lēnā garā, paēdam pusdienas, tad vēl nedaudz. Pēdējā braucienā aizbraucam uz mežu bildēties, jo taču kaut kas FB jāieliek. Un nedaudz pa mežu arī pēdējo reizi varētu izbraukt. Iestigu , bet viss ļoti mīksts, krītot nevar sasisties, ja nu vienīgi ietriekties kādā eglē.
Kopumā snovošana bija lieliska, kalni superīgi, akvaparku kādu laiciņu arī negribēsies.
Duša, sapakoties, drausmīgs brauciens mājup. Labi, ka mazais kompītis ir ar izturīgu bateriju, noskatījos kādas 6 Dexter sērijas, pagulēt arī izdevās.
Secinājumi: ceļot vienam un ar sabiedrisko transportu ir lieliski. Neredzu nevienu priekšrocību šādam variantam ar busiņu, tuvākajā nākotnē šo kļūdu neatkārtošu. Gari pārbraucieni tā jau ir nogurdinoši, bet 15 – 17 h saspiestībā, ar stīvu muguru un neciešamiem cilvēkiem ir vienkārši drausmīgi. Un nav ne lētāk, ne ērtāk. Un tualetes pauzes arī nav jālūdzas.
