Tātad: gada sasniegumu tops.
1) Nolikts ISTQB eksāmens, kas nav vien parasts papīrs, bet 50% algas pielikuma priekšnosacījums. Nākamo gadu sākšu ar lielāko algu savā mūžā Ieskaitot tos labos laikus, kad bija 2 stipendijas, studējošā kredīts un alga.
2) MD piebeigšana ar lielām grūtībām, uzvara studentu konferencē ar puspabeigtu (20%) MD un izlaidums.
3) Uzvara brīvprātīgo pasākumā, kas ļāva redzēt Romu un Portugāli par pavisam nelielu maksu, Ibiza kā prison break – acīmredzot, ceļojumi ir vienīgais, kam esmu spējīga sakrāt naudu.
4) Jaunais darbs, komandējums, cits amats – daļa no šī visa ir veiksmīga apstākļu sakritība, pārējais – iepriekšējo pūļu un cīniņu rezultāts.
5) Dažas izklaides – Positivus, Kylie, Austra, pamēģināts veikot.

Nākamā gada solījumu saraksts:
1) Sākt gadu ar izklaidēm, iztērēt dāvanu kartes jeb pievienot Bucket List lidošanu ar deltaplānu un mazo lidmašīnu.
2) Februārī / martā aizbraukt uz kalniem – 1 nedēļa atvaļinājums
3) Aprīlī / maijā aizbraukt kaut kur, nezin kur, kur ir silti un jauki – 1 nedēļa atvaļinājums
4) Tiklīdz saņemšu veselības apdrošināšanu, iešu uz baseinu
5) Vismaz 2 reizes mēnesī braukt snovot, 2 reizes – iet uz kino, 1 – uz izstādēm, pēc iespējas vairāk koncertu, Positivus un citas izklaides (izmēģināt arī kaut ko jaunu – operu / klasiskās mūzikas koncertu)
6) Progresēt profesionāli – nedrīkst apstāties mācīties, jāizvēlas kaut kas 1, padziļināt zināšanas, lasīt grāmatas, nolikt vēl kādu sertifikātu, iet uz kurisem un tamlīdzīgi. Būtu labi, ja es šobrīd zinātu, kas būtu šī lieta, teiksim, radīt savu Androīda appu (pēc gada šis būs smieklīgi).
7) Iegādāties kādu jaunu gadžetu – šobrīd doma ir sagaidīt Nexus vai kaut ko, kas uz to brīdi būs vislabākais.
8) Rūpēties par sevi, higiēnists, frizieris, manikīrs, kosmetologs – biežāk kā 1-2 reizes gadā. Vairāk pucēties un kļūt sievišķīgākai jeb nepārvērsties par nūģi.
9) Aizbraukt ārpus Eiropas – vismaz Maroka vai Ēģipte, bet labāk būtu Taizeme vai kaut kas tikpat eksotisks – 2 nedēļas atvaļinājums rudenī. Šī punkta dēļ pat varētu gadu iztikt bez jauna gadžeta.
10) Katrā nedēļas nogalē apmeklēt vismaz 1 pasākumu, nesēdēt mājās pie TV vai seriāliem.
11) Krāt naudu, nedzīvot no algas līdz algai, sākot no janvāra ietaupīt 100 Ls, februārī 150 Ls, lai sanāk kalniem. Martā un aprīlī sakrāt pavasara ceļojumam. Sākot no maija krāt rudens atvaļinājumam. Laikam tomēr būs no gadžeta jāatsakās.
12) Jāiet gulēt, līdz 31.12 vēl padomāšu.

Lietas, kas gada laikā mainījušās:

1) Attieksme pret PhD – pirms gada un vēl pavisam nesen šķita, ka negribu vairs mācīties, bet ap izlaidumu sapratu, ka nav patīkami zaudēt studenta statusu. Ja tu vairs neesi students, tad paliek tikai vienmuļš darbs, vairs nav nekādu atlaižu gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, vairs nav neviena, kas par tevi rūpētos. Universitāte ir kā kokons, kurā tu dzīvo droši un mājīgi, esi pasargāts, vienmēr ir kāds, ar ko parunāties, kam prasīt padomu, kāds par tevi rūpējas un apkārt ir daudzi līdzīgie. Nerunājot par iespēju nodarboties ar zinātni un veikt pētījumus, ja vēl runājam par PhD uzņēmumā kā Ford, tad 100% tava disertācija ir patiešām nozīmīga, un nav tikai teorētisks pētījums. Un vēl domāju, ka mans antisociālais raksturs ir ļoti labi piemērots zinātnieka profesijai. Pie tam, nedrīkst pārtraukt mācīties. Jau tagad pēc 1.5 mēneša darbā man nav daudz iespējas apgūt jaunas tehnoloģijas, es vienkārši mācos izprast biznesa procesus, kas ir pavisam savādāka mācīšanās. Un vēl es vienkārši gribu šo doktora titulu pašapziņas celšanai, varbūt tad man šķitīs, ka esmu kaut ko nozīmīgu sasniegusi.

2) Attieksme pret dzīvi UK – pēc gada naudas trūkumā UK apstākļi vairs nešķiet tik slikti kā pirms gada. Kas man tur nepatika – pirmkārt, kultūru un tautību mikslis. Tā, padomāsim, kas notiek LV. Nedēļas nogalē, izejot ārā pa Vecrīgu pastaigāties, es dzirdu tikai tūristus un krievus. Labi, tūristi ir ok, pa dienu redz tikai civilizētos, nevis nodzērušos britus. Bet krievi jau nekur nepazudīs. Vakar Vērmanes dārzā bija pasākums, kur mācīja izgatavot visādus mēsliņus, ar domu saturīgi pavadīt brīvo laiku. Piedalījos, bija ok, bet kā man riebjas, ka apkārt ir tik daudz krievu. Pēc oficiāliem datiem tieši Rīgā latvieši ir 42%, bet krievi 41%. Problēma ir tajā, ka ne jau visi latvieši ir latvieši. 18% “latviešu” ģimenēs runā krievu valodā. Daudzi ir naturalizējušies, daudzi ir jaukteņi. Rezultātā es latviešu valodu ārpus mājas tikpat kā nedzirdu. Tie paši pasākuma dalībnieki vakar Vērmanes parkā pārsvarā runā krieviski, ja es ko jautāju, tad man atbild ar drausmīgu akcentu. Pārdevējas mazajos veikalos, tirgū un dažreiz arī Rimī sāk ar mani runāt vispirms krieviski, ja es pati nepaspēju pirmā sasveicināties latviešu valodā. Riebjas, ka visur pārsvarā redzu un dzirdu krievu valodu – reklāmas, plakāti, radio uz ielām, radio autobusā, cilvēku sarunas ielās un sabiedriskajā transportā. Pie tam, tuvojošajās vēlēšanās arī it kā ir liela iespēja, ka uzvarēs krievi. Ko es gribu teikt – savā pilsētā es jūtos kā svešais mazākumtautības pārstāvis. Par krievu un to valodas problēmu varētu ļoti daudz runāt, bet galvenais secinājums ir cits. Ja man jāizvēlas, kādu tautību pārstāvjus ikdienā redzēt un dzirdēt sev apkārt, tad pa šo gadu esmu sapratusi, ka labāk angļu, ķīniešu, indiešu, Eiropas un Amerikas valstu miksli, nevis krievus.

Nauda un apstākļi UK – UK viss ir labāks, izņemot dzīvsvietu, tās brūnās rindu mājas un dzīvokļu neesamību. Man ļoti patīk mana pašreizējā dzīvesvieta, un UK kaut ko līdzīgu atrast Ford tuvumā ir neiespējami.

3) Latvieši Latvijā, emigrācija un kultūru mikslis – ja es aizbrauktu atpakaļ uz UK studēt doktorantūrā, es būtu kārtējais labākas dzīves meklētājs, kas notinies no valsts. Pie tam manā gadījumā ne jau dārzeņu lasītāju armija, bet smadzeņu noplūde. Tagad šī nodevības sajūta ir mazinājusies – cilvēki vienmēr ir meklējuši labākus dzīves apstākļus, labākas darba iespējas, labāku izglītību, ceļojuši, pārvietojušies pāri valstu un kontinentu robežām. Tā tas ir noticis vienmēr. UK ir tālu no manas sapņu zemes, bet labāk tur ir. Kādreiz biju vairāk konservatīva pret to, ka katram jādzīvo savā valstī, kaut vai savā pasaules daļā – eiropiešiem Eiropā, krieviem un āziešiem Āzijā utt. Tagad vairs pret migrāciju nav nekas īpaši pretī, arī par kultūru melting pot kā Londonu attieksme ir nedaudz mainījusies (globālā mērogā, ne jau pret krievu un latviešu problēmu Latvijā).

4) Attieksme pret naudu. Laikam palieku pieaugušāka, vairs neuzskatu, ka dzīve bez naudas ir ok. Pastāvīgs naudas trūkums, kas bija pēdējā gada laikā, pārliecināja, ka nauda ir nepieciešama labai pašsajūtai. Man bieži ar algu nepietiek pat pirmās nepieciešamības lietām, arī ar algu un 2 stipendijām knapi, knapi pietika. UK ar stipendiju pietika, ar PhD stipendiju, kas ir lielāka par MSc, nebūtu jādomā, ko ēst, vai pietiks zālēm un jaunām kedām reizi gadā.

Secinājumi – pirms gada es nenovērtēju, kas man bija, turklāt arī nepareiza un nepārāk nopietna attieksme. Savās neveiksmēs vainoju UK apstākļus un citus cilvēkus, bet patiesībā tam, cik labi jūtos, nav nekāda sakara ar to, kurā valstī atrodos, bet gan pašas problēma.

Benijs (maģistra darba vadītājs no Cranfield) atbildēja, cerība studēt PhD Fordā vēl nav pilnīgi zudusi – tāpēc arī visas šīs pārdomas.

Lūgums visiem maniem 2 lasītājiem nobalsot par manu bildi un izplatīt linku tālāk, lai man būtu kāda cerība tikt pie zobu balināšanas.

http://www.draugiem.lv/sirowaclinic/gallery/?pid=223161670

Tā – 2 nedēļas pagājušas samērā normāli. Gandrīz viss ir labāk nekā mēslu bedrē. Kolēģi ir latvieši, izņemot 1, bet viņš arī runā latviešu valodā, un latvieši nepazemojas, pārejot uz krievu valodu, kad ar viņu sarunājas. Apstākļi ir mierīgi, ir tīrs, man ir logs (2/3 ir debesis, 1/3 mūris, bet tas mūris ir interesants, jo tajā dzīvo zvirbuļi), ir gaišs, kondicionieris strādā, kā vajag, svaiga gaisa arī netrūkst. Virtuve ir (uzsvars uz “ir”), pie tam normāla, nepiedraņķēta, ar kafijas automātu (neesmu vēl lietojusi), ūdens filtru, ledusskapi (kurā pārmaiņas pēc ir arī vieta). Tualete arī ir tīra un normāla, bet sienas neizolē skaņas. Var dzirdēt, kā kolēģi nemazgā rokas.

Strādāju ar 1 sistēmu pagaidām – Autotransporta direkcijas dokumentu apstrādi. Sistēma ir diezgan garlaicīga, bet labi uztaisīta, labākā un kārtīgākā, ko esmu redzējusi. Dokumentācija ir pilnīga un gandrīz visos gadījumos aktuāla, visu var atrast. Iepriekš nebiju redzējusi sistēmu, kurai apakšā ir atsevišķa darbplūsmas SW. Savienota ar CSDD, iedzīvotāju reģistru un Horizon. Domāju, ka to draņķa Horizon varēšu aizmirst, bet nē. Bet nav tik traki, jo tur man pagaidām jāveic 1 darbība (rēķinu izrakstīšana), kas ir ļoti vienkārši. Par laimi, vairāk no drausmīgās grāmatvedības pagaidām nav jādara. Pirmās 2 dienas es mācījos no lietotāju rokasgrāmatas, grūtākās lietas parādīja un paskaidroja. Trešajā dienā es atradu savu pirmo kļūdu Ceturtajā dienā es sāku testēt, reizēm bija par maz uzdevumu, reizēm jāgaida uz programmētājiem vai jaunu versiju, tad paliek garlaicīgi, parakājos pa iekšējiem dokumentiem. Versiju vadība arī normālākā, ko esmu redzējusi, pāris reizes bija problēmas ar versijas uzlikšanu un manu lietotāju, bet tas kā parasti jaunam, nekonfigurētam darbiniekam. Tad sāku pārbaudīt izdrukas, kas pēc pieredzes visos uzņēmumos ir liela problēma. Lēni un ķēpīgi gāja, bet atradu kaudzi kļūdu. Jūtu, ka pieredze dažādos uzņēmumos strādā manā labā. Piektdien tiku pie datu bāzes Iepriekš biju strādājusi ar MS SQL Server 2003, šeit ir 2008. Vispār visas OS un lietojumprogrammas jaunākās, neviens ar XP vai ar 2003 MS Office nestrādā. Tad nu apguvu atšķirības SQL Server 2008, sāku manipulēt ar datiem DB, pēc ilgas ķēpas izdevās panākt vajadzīgo situāciju. Vispār no sākuma cīnos pati, ja galīgi apnīk, prasu palīdzību. Protams, man palīdz uzreiz, bet viņiem nav daudz laika. Sistēmu tūlīt paredzēts ieviest, visi diezgan nervozi skraida apkārt, bet tas tā ir visur, šeit daudz mierīgāk nekā citur, tāpēc man nekādu pārsteigumu nav. Vienu brīdi bija paredzēts, ka sistēmu liks 1. augustā, kas nozīmētu strādāšanu brīvdienās, bet par laimi, tas nenotika. Vispār tur daudzi ir darbaholiķi, strādā ilgi, nāk agri, pusdienas neesot laika ēst, arī brīvdienās un atvaļinājumos nāk. Mēģināju no viņiem izspiest, vai tā ir vienmēr, vai arī tikai situācijā, kad tiešām nepieciešams. Ir aizdomas, ka vienmēr, bet vēl nevaru 100% spriest. Es gan nāku 9:00, pusdienās dzīvojos ārā veselu stundu, tinos 18:00. Pusdienlaiks ir tiešām foršs – katru dienu esmu svaigā gaisā, staigāju pa AB dambi, ap jauno bibliotēku, gar Radisson viesnīcu, tur tiešām ir smuki. Skats uz Vecrīgu, ūdens, svaigs gaiss, koki, ēna, saule, parasti nopērku bulciņu un ābolu un eju sēdēt uz dambja. Apskatījos arī to smilšu skulptūru izstādi – nav daudz, bet pusdienlaika izklaidēm tieši laikā. Notrāpīju pareizajā laikā sākt strādāt – piektdien bija darba pasākums – kartingi un pikniks Dzirdēju jau iepriekš, ka būs, tikai nezināju, vai mani paņems līdzi. Protams, paņēma, aizveda, viss forši, desiņas, uzkodas utt. Kartingi bija super Biju braukusi, bet iekštelpās, turklāt pilnīgi nejēdzu braukt, toreiz caursitu trasi. Īpaši labas atmiņas nebija, nobrīdināju kolēģus, ka ieņemu pēdējo vietu, solīja, ka iemācīšot braukt. Tā nu iesēdos, mēģināju izspiest no visiem padomus, bet neko jēdzīgu nedzirdēju. Palaidu visus garām un mierīgi ripināju Kad pieleca, sāku braukt ātrāk, izbraukāju zālīti (bet pavisam nedaudz), saslīdēju, vienu reizi izbraucu cauri peļķei, bet viss bez traumām Kad tuvojās pārējie (par vienu apli mani apdzenot), visus palaidu garām un atkal vizinājos mierīgi. Beigās viss bija jauki, gāju ēst. Jau iesēdējos, kad izrādās, ka jābrauc vēlreiz. No sākuma nesapratu, kā tur notiek, prasīju, cik apļi jābrauc, man saka, ka 3. Bet tie bija nevis apļi, bet reizes… 1. – iesildīšanās, 2. – kvalifikācija, 3. – fināls Viņiem tur nopietnie turnīri notiek, visi rezultāti tiek cītīgi uzskaitīti, balvas, visi kolēģi nopietni aizraujas ar šo lietu, izvelk paši savas ķiveres, piedalās sacensībās utt. Notika tas viss 333 trasē, kas ir liela, plaša, un pa to pašu trasi driftoja mašīnas (nosusināja mums trasi pēc lietus). Labs pasākums. Jau zināju, ka palikšu pēdējā (ir aizdomas, ka no manis nekad nesanāks autobraucējs), bet pa visām 3 reizēm nopietni uzlaboju savu rezultātu. Tātad secinājumi – kolēģi ir forši, priekšnieks arī super (pats cepa desiņas un galvenais organizētājs – gan jau tāpēc, ka vislabāk no visiem brauc ). Kāda būs nākotne šajā darbā, pagaidām nezinu. Šobrīd tas ir darbs, lai būtu, ko ēst. Pagaidām vēl ir ok, bet šķiet, ka nekas jauns un interesants tur nebūs (it kā pēc 2 nedēļām mani pārliks citā projektā, varbūt tad), smird pēc rutīnas jau 2. nedēļā. Doktorantūra joprojām ir plānā, 2 pieteikumus aizsūtīju.